Māsas, kuras vairs nav tuvas

Mums ar vecāko māsu ir trīsarpus gadu starpība, un, augot, mēs cīnījāmies kā kaķi un suņi. Protams, mēs bijām labi, kad bijām mazi. Ir pat tonnas mūsu bildes - elpojiet! - apskaujot viens otru.

Bet, tiklīdz mēs sasniedzām savus pusaudžus, šķita, ka mēs vienmēr sitām galvas. Gadiem ilgi cilvēki man teica, lai neuztraucos - ka, kad mēs kļūsim vecāki, mēs kļūsim par labākajiem draugiem. Nu, uzmini nu, mēs esam 20. gadu vidū un daudz kas nav mainījies.

Tā kā mēs nedzīvojam vienā pilsētā, mēs neredzam viens otru tik bieži. Pirms dažām nedēļām mēs bijām kopā ģimenes ceļojumā, un, godīgi sakot, reizēm man šķita, ka mēs abi esam pilnīgi sveši.

Nav tā, ka mēs vienkārši esam pārāk atšķirīgi; patiesībā mēs izskatāmies kā dvīņi, un mums ir daudz vienādu interešu un personības iezīmju. Šķiet, ka starp mums ir dīvains tukšums, kuru mēs nevaram aizpildīt. Es sāku domāt, vai varbūt pusaudža gados mēs pārtraucām pārāk daudz saišu. Vai ir iespējams, ka mēs vienkārši pateicām pārāk daudz nežēlīgu vārdu, kurus tagad vairs īsti nevaram atņemt?

Dažiem maniem draugiem ir brāļi un māsas, ar kuriem viņi patiešām ir tuvi, un man jāatzīst, ka tas mani padara greizsirdīgu. Es labprāt kādreiz būtu viņu vietā, bet šobrīd man ir grūtības palikt optimistiskai par to.

Kāds padoms nomāktajai māsai?

xo,

Jūlija