Ārpus komforta zonas

Mēnesi pirms koledžas es uzstāja Es negāju. Uzaugot mazā pilsētiņā, es nicināju pārmaiņas. Kāpēc man vajadzētu atstāt mājas? Viss, kas man bija vajadzīgs, bija turpat. Man mājās bija neliela, saliedēta kopiena, un Ņujorka bija tikai 20 minūšu brauciena attālumā ar vilcienu.

Pirms koledža, Es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi vajadzēja taisīt jauni draugi. Kopš bērnudārza es biju skolas rajonā ar savu izlaiduma klasi. Savus labākos draugus es zināju gadus pirms lasīšanas.

Lielākais (un dažreiz sliktākais), dzīvojot nelielā kopienā, ir tas, ka visi zina viens par otru visu. Neatkarīgi no tā tas ļāva veidot ciešas draudzības un savienot. Baidījos, ka būs grūti iepazīt cilvēkus, kurus satiku koledžā, kā arī draugus no mājām. Es arī ienīdu domu par divām atsevišķām dzīvēm.

Kaut arī mans plāns visu pilsētu iesaiņot automašīnā līdz skolai neizdevās, viss pārējais izdevās. Es biju gan šokēts, gan atvieglots, ka pirmo dienu koledžā satiku tik daudz pārsteidzošu cilvēku. Kaut kur vecākā gada laikā un nervozajā braucienā uz skolu biju aizmirsis, ka visi pirmkursnieki ir vienā pozīcijā. Es to nedarīju pati. Mēs visi pirmo reizi bijām vieni - gan nervozi, gan satraukti par gaidāmo neatkarību.

Šīs pirmās divas skolas nedēļas es uzzināju vairāk par sevi nekā jebkad agrāk. Es biju draudzīgāks un draudzīgāks, nekā varēju uzminēt. Ejot līdzi plūsmai un būt pacietīgam, bija viegli pielāgoties koledžas dzīvei. Es uzzināju, ka izaicinājums sev padara mani par nobriedušāku un neatkarīgāku cilvēku. Tagad es pastāvīgi vēlos vairāk pārmaiņu.

Sakiet man, vai jūs baidāties vai pieņemat pārmaiņas? Kāda ir tava komforta zona? Kā jūs esat pielāgojies lielām izmaiņām?

bučas un apskāvieni,
Mišela Toglia
Interneta intern