Apsverot koledžas maiņu

Ja es esmu godīgs pret sevi, es teikšu, ka ne viss koledžā ir gājis tik labi, kā biju cerējis. Šīs nedēļas sākumā es pie telefona raudāju pie viena no labākajiem draugiem no vidusskolas - ar kuru nebiju runājusi vairākus mēnešus - par to, kā jūtos reizēm vientuļi, kā es nebiju atradusi savu nišu Pennā, kā es aizpildīju pārsūtīšanas pieteikumu uz Jēlu, jo man vajadzēja aizbraukt un gribēju būt kopā viņa. Es vairs nedomāju par pāreju, bet apsveru, kāpēc šis vājuma brīdis pastāvēja.

Es domāju, ka labākā atbilde, ko varu izdomāt, ir tā, ka ne vienmēr viss ir ideāli. Tas jo īpaši attiecas uz jaunu vidi, kas ir tik ļoti atšķirīga no tā siltā pašapmierinātības burbuļa, pie kura biju tik ļoti pieradis. Es cerēju, ka pāreja uz koledžu būs gluda un nevainojama.

Man patika šī ideja, tāpēc es glancēju visu, kas bija nepilnīgs. Tāpat kā tas, kā pirmajā naktī vienatnē savā kopmītnes istabā es jutos ilgas pēc mājām, nedraudzīga un nepazīstama savā vidē, bet nekad nevienam to neatzina. Tāpat kā tas, kā, kad nāca vilšanās, es tās noriju klusībā, cenšoties saglabāt optimismu. Sarunās ar veciem draugiem es vienmēr ziņoju par labajiem un nekad sliktajiem: nodarbības gāja labi, es diezgan ātri biju atradusi jaunus draugus un

mīlēja Penn. Es sapratu, ka nav svarīgi, ka man tas nav mīlestība tas visu laiku - man vienkārši bija jāsaka, ka es to darīju. Un varbūt, ja es to pietiekami pateiktu, tas piepildītos.

Šodien es saskāros ar augstāko klasi, kuru pazīstu jau iepriekš. Es nebiju viņu redzējusi kopš rudens, bet mēs sākām runāt un visu pēcpusdienu tērzējām. Es pastāstīju viņai, kā es jutos - visas iepriekšējā semestra sajūtas - un domāju, vai tas ir dabiski. Viņa teica, ka tā ir, un ka arī to bija sajutusi savā pirmkursnieka gadā. Šīs sajūtas nebija saistītas ar Penu, un tās nebija pat par mani. Tie bija par jaunu vidi un pielāgošanos. Es sapratu, ka visi, pat ja viņi to nekad nav parādījuši (kā es to nebiju), zināmā mērā pārdzīvo to pašu, ko es, un tas bija labi.

Es vēlos, lai es to būtu zinājis pirms koledžas uzsākšanas. Visiem lasītājiem, kuri nākamgad iestāsies koledžā, saprotiet, ka šīs sajūtas ir normālas un ka ar tām viss ir kārtībā! Ko jūs, puiši, domājat?