7Sep
Septiņpadsmit izvēlas produktus, kas, mūsuprāt, jums patiks visvairāk. Mēs varam nopelnīt komisijas maksu no šīs lapas saitēm.
Es varu atcerēties precīzu brīdi, kad tas notika. Brīdī, kad mani par astoņiem maziem vārdiem samazināja līdz mazāk nekā sievietei.
Ejam uz sekundi atpakaļ. Vidusskolas vecākais gads bija aizskrējis zibenīgi, un drīz vien es stāvēju uz savas jaunās dzīves sliekšņa koledžas kopmītnē. Es biju izvēlējusies nelielu skolu apmēram stundas attālumā no savas dzimtās pilsētas, un es biju tik satraukti, lai sāktu nākamo dzīves posmu.
Augot, es vienmēr biju izliekta meitene. Es nekad nebiju neveselīgs liels, bet es arī nebiju otrais izmērs. Mani gurni bija plaši, krūtis lielas, un man bija vēders, kas tikai manos mežonīgākajos sapņos būtu plakans. Pagāja kāds laiks, lai justos ērti ar savu ķermeni, jo nekad neizskatījos kā kāda no modes žurnālu meitenēm. Bet vasarā pirms koledžas pirmā kursa es sev apsolīju, ka iešu koledžā, lepoties ar savu ķermeni un izskatu. Un kādu laiku man šis solījums izdevās. Atšķirībā no vairuma cilvēku, es faktiski koledžas pirmajā pusgadā zaudēju apmēram piecpadsmit mārciņas, un mana pārliecība bija visu laiku augstākā.
Pirmās pāris nedēļas mēs ar istabas biedriem ātri sadraudzējāmies ar zēnu mūsu stāvā, vārdā Džeiks*. Mēs bijām diezgan tuvi četrinieki, un katru trešdienas vakaru mēs četri un vēl viena liela grupa bērnu pulcējās ap televizoru mūsu kopmītnes pagrabā un skatījās jaunāko sēriju no Amerikāņu šausmu stāsts. Tas ātri kļuva par vienu no manas nedēļas spilgtākajiem notikumiem.
Kādu nakti pēc izrādes beigām mēs četri skrējām augšup pa kāpnēm, satraukti runājot par pēdējo epizodi. Mēs nokļuvām mūsu stāvā, un es turēju durvis vaļā saviem draugiem un gāju viņiem pakaļ. Mēs joprojām skaļi runājām, un turpat pie manas istabas kopējā istabā sēdēja puišu grupa.
"Ak, paskaties," sacīja viens no viņiem, zēns vārdā Čārlijs*. "Tur iet Džeiks un viņa meiteņu grupa." Es izbolīju acis no šī komentāra, bet tad viņš turpināja.
"Ak, pagaidi, resnais beigās neskaitās."
Pagāja nedaudz laika, lai šie vārdi iegrimtu, un tie mani patiesībā skāra tikai tad, kad atgriezos savā istabā.
Sākumā man bija neticami kauns par sevi. Mani istabas biedri iederas nulles izmēra džinsos, tāpēc viņš acīmredzot runāja par mani. Vai es biju tik liels, ka izskatījos vīrišķīgs? Vai tā es biju ģērbies? Vai es godīgi izskatījos kā vīrietis?
Mani istabas biedri nebija dzirdējuši viņa komentārus, tāpēc es nolēmu to necelt. Tomēr viņa vārdi mani nekad neatstāja. Viņi mani vajāja, kad es mēģināju iet gulēt vai kad es biju vakariņās kafejnīcā. Viņi sekoja man, kad es staigāju apkārt pilsētiņai. Neilgi pēc tam vārdi sāka mani apēst dzīvu. Viņi beidzot izgāzās vienā dienā, kad mamma pēc nedēļas nogales atveda mani atpakaļ uz skolu mājās, kad es viņai lūdzu, asarām ritot pār manu seju, lai aizved mani mājās un neliek man atgriezties skola.
Viņa vārdi mani vajāja, kad es mēģināju iet gulēt vai kad biju vakariņās kafejnīcā.
Astoņi mazi vārdi. Tas bija viss, kas vajadzīgs, lai Čārlijs liktu saviem draugiem smieties, un viss, kas vajadzīgs, lai mani nojauktu. Ar šiem astoņiem vārdiem viņš man teica, ka esmu mazāks par sievieti, jo neesmu viņa ideālais ķermeņa tips. Viņš atņēma to pamatu, kas es esmu, jo es nebiju vēlama viņu.
Pagāja ilgs laiks, ilgāks laiks, nekā es gribētu atzīt, lai to pārvarētu. Par laimi, man ir absolūti pārsteidzoša ģimenes sistēma, kas mani atbalstīja. Un, lai gan es nekad nestāstīju saviem istabas biedriem, kas noticis, viņi vienmēr ir bijuši man līdzās, aizdodot līdzjūtīgu ausi, kad man tas ir vajadzīgs. Man arī paveicās, ka man bija pieeja konsultāciju centram manā pilsētiņā un iknedēļas sesijās ar savu lielisko terapeitu, Es varēju iedziļināties sava ķermeņa tēla problēmu saknē un vienreiz un uz visiem laikiem izlemt, ka man ir vienalga, ko citi par mani domā. Man bija jāizdomā, ka Čārlija vārdi mani nenosaka. Vienīgie viedokļi, kas man ir svarīgi, ir tie, kas nāk no cilvēkiem, kuri mani pietiekami mīl nekad izturies pret mani tā.
Tas aizņēma kādu laiku, bet man bija jāsaprot, ka esmu daudz vairāk nekā tas, ko par mani domā kāds nejaušs puisis. Tas, ka esmu izliekts, nepadara mani ne tik laipnu, ne radošu vai ne tik smieklīgu. Tas nenozīmē, ka esmu slinks, tas nenozīmē, ka esmu slinks, nenozīmē, ka neesmu vēlams. Šajā ziņā tas mani nepadara par sievieti vai cilvēku. Esmu izliekta meitene, bet tas nenozīmē, ka esmu mazāks.
Ja kas, es esmu vairāk nekā.
Un tas man liek spīdēt.
Courtney Cundiff tiesnesis
Kārlija Kendifa ir 19 gadus veca Seventeen.com lasītāja. Sekojiet viņai Twitter @CarlyCundiff.
Vai jums ir stāsts, ko dalīties ar Seventeen.com? Nosūtiet redaktoriem e -pastu uz [email protected].
