2Sep
Septiņpadsmit izvēlas produktus, kuri, mūsuprāt, jums patiks visvairāk. Mēs varam nopelnīt komisijas maksu no šīs lapas saitēm.
Labi, tāpēc pagājušajā sestdienā es pastaigājos pa Haidparku (iespējams, mans mīļākais), kad satiku absurdi lielu cilvēku grupu, kas visi sapulcējās šajā atklātajā laukumā. Es devos iekšā, nezinādama, kas tas ir, un mani uzreiz uzrunāja cilvēki, kas man pasniedza avīzes un skrejlapas.
Man tika dota zīme ar uzrakstu “Atved mūsu karaspēku mājās”, un, skatoties ārā no pūļa, es pamanīju, ka visi tur vienu no šīm zīmēm. Es nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējis, bet visi pārējie, šķiet, zināja, ko dara, tāpēc es vienkārši gāju līdzi pūļa plūsmai.
Kad mēs gājām pa Londonas ielām, Londona, kuru es zināju un redzēju tikai no ietves vai no autobusa augšas, cilvēki sāka pulcēties uz tām pašām ietvēm, kādas es biju vienmēr pielipis pie. Tur bija televīzijas kameras un cilvēki, kas fotografēja, un, jo ilgāk gājām, jo vairāk es tajā iekļuvu.
Beidzot nonācām kalnā, no kura paveras skats uz daļu pilsētas, un, kad es pagriezos, lai paskatītos aiz manis, mana elpa burtiski aizķērās krūtīs. Tik ilgi, cik es redzēju, gājienā bija cilvēki, viņu plakāti un zīmes, kas radīja viļņošanās efektu. Teikt, ka esmu aizkustināts, ir mazliet par zemu.
Es nedomāju, ka es jebkad būtu guvusi iespēju darīt kaut ko līdzīgu, ja nebūtu bijis ārzemēs (bez aizvainojuma Sartatoga Springs - es vienkārši nedomāju, ka neliela pilsēta Ņujorkā varētu uzņemt tik milzīgu mītiņu). Tas ir tikai vēl viens iemesls, kāpēc es domāju, ka cilvēkiem nopietni jāapsver iespēja doties prom no pirmā kursa.
Esmu uzzinājis tik daudz par sevi un lietām, ko es varu darīt, un, manuprāt, to nebūtu ieguvis, vienkārši būdams “parasts” pirmkursnieks. Esmu riskējis un patiešām apšaubījis dažas lietas, par kurām vienmēr esmu tikai uzskatījis, ka tās ir patiesas - kaut ko tādu, ko es būtu baidījies darīt agrāk.
Labi, pagaidām tas ir viss, es vēlāk reģistrēšos ar dažiem materiāliem (iespējams, par Helovīnu?)!
Priekā!
xx
