Kāpēc visu meiteņu skolas nav vienmuļas?

Pat ja es mīlu savu koledžu, man pietrūkst dzīves manā visu meiteņu vidusskolā. Bija milzīga kopības sajūta, un, lai cik tas izklausītos, mēs bijām ģimene. Mēs visi viens otru pazinām. Sākot ar pirmkursnieku ballītēm un beidzot ar balsošanu par mūsu vecākajām formastērpiem, mēs bijām daļa no māsas, ko es neesmu atradis savā koedžētā koledžā-vismaz pagaidām.

Runājot par formas tērpiem, sauciet mani par traku, bet man patiešām patika valkāt manējo - baltu polo kreklu pārī ar pelēkiem kroku svārkiem. Tas izklausās stereotipiski, es zinu-bijusī meiteņu skolas meitene piņņoja no rītiem, kad viņai nebija jādomā par ģērbšanos. Bet tas pārsniedz šīs ērtības - apģērba koda izmantošana ļauj mums iepazīt cilvēkus tādus, kādi viņi bija, nevis to, ko viņi valkāja. Formastērpi brīnumainā kārtā rada lepnuma un vienotības sajūtu, ko koledžas speciālistu mītiņi var tikai sapņot.

Man arī pietrūkst dzīves bez puiša drāmas. Tas bija vieglāk, kad es neuztraucos par to, ka sastapos ar bijušo pilsētiņā (kas ir sāpīgi!). Bet tagad man nav jāiet, lai satiktu puišus - viņi ir visur. Un arī apģērba nēsāšana nav slikta. Tāpēc es domāju, ka tas viss izlīdzinās!

Jūsu formas tērpā,

—Margeaux, 21, Marista koledža